Šodien, 14. maijā, atceroties spilgtu un neordināru personību Augustu Sukutu, kurš ar kino bacili aplipināja daudzus sekotājus, publicējam projekta "Kino visiem un visur Latvijā" vadītājas, bijušās "arsenālietes" Ievas Pitrukas savulaik žurnālā "KInoraksti" publicēto festivāla aizkulišu dēku stāstu.
Kinoraksti, 2008. gada septembri/oktobris
Diez kā jūtas kuģa kapteinis, kurš reiz sapņojis par nereāliem jūras braucieniem, izauklējis skaista burinieka siluetu savos sapņos, pasūtījis rasējumus un ar azartisku prieku uzsācis būvēšanu, sitis pudeli pret bortu pirmajā ceļojumā, ilgus gadus stalti vērojis mūžam mainīgo ūdens klāju no komandtiltiņa, un pēkšņi kāda iekšēja balss viņam saka: „nokāp krastā!”. Vai balss nāk no laba vai ļauna, kuru no acu priekšā uzaugušajiem jungām izvēlēties par pēcteci un vai kuģis peldēs tālāk tikpat droši? 2008. gadā kuģi vārdā „Arsenāls” sēkļos un vētrās stūrēs nu jau cita roka, bet festivāla radītājs Augusts Sukuts vienmēr būs turpat līdzās - no attāluma vai klātesošs . Par viņu atgādinās oriģinālā konkursa programmas balva, radošās komandas dullības un donkihotiskā spītībā atlasītā programma, kura vēlreiz un vēlreiz sauks skatītājus atvērt acis un ieraudzīt citu – personīgu, drosmīgu un līdz nervu galiem atkailinātu kino.
Iemūžinot „Arsenāla” raibum raibo biogrāfiju, 20. jubilejas reizē dienas gaismu ieraudzīs bieza grāmata ar atmiņām, jokiem un nopietnībām ar nosaukumu „Kādas ķecerības vēsture”, bet daudzas jo daudzas festivāla kaleidoskopa epizodes paliks ārpus tās. Šīs atmiņas par kādu jautru ceļojumu no sirds veltu Augustam Sukutam, no kura 12 gadu garumā reizēm profesionāli pacilājošā eiforijā un reizēm sūrā cīņas pilnā ikdienā esmu mācījusies dažādas gudrības, viltības un reto festivāla programmētāja profesiju.
x x x
Ir kāds ārzemju vārds un uzvārds, kurš manā atmiņā saglabāsies uz mūžam pat tad, kad a skleroze būs izdzēsusi no smadzeņu fotogalerijas viņa portretu, ko jau tagad atceros ar nelielu piepūli. Aleksandrs Tomba no Austrijas pat nenojauš, ka , pateicoties viņam, mana festivālu un ceļojumu pieredze ir bagātinājusies ar kādu neaizmirstamu un varavīkšņaini krāsainu braucienu, kurš manā repertuārā ir kļuvis par folkloru un, kā jau šim žanram raksturīgi, iegūst jaunas detaļas katrā stāstīšanas reizē.
Lai arī „Arsenāla” filmu meklējumos programmu grupas pārstāves devās uz ārzemju kino festivāliem ar diezgan stabilu regularitāti, deviņdesmitajos gados festivāla finansiālā situācija nebija tik spoža, lai mēs pirktu aviobiļetes uz visām pasaules malām un naktīs lepni atpūstos pēļos vai vismaz vidusmēra cienīgā zvaigznīšu skaita viesnīcās. Tā kā Baltija tolaik vēl bija politiskajā modē, festivālu direktoriem bija intriģējoši iepazīties ar tādiem dīvainiem un kino pārņemtiem trakajiem, kādi mēs visi lielākā vai mazākā mērā tobrīd bijām. Lielākoties svešzemju festivāli sedza daļu mūsu izdevumu, palēnām izveidojās silti personiskie kontakti , pamazām mūs iemīlēja un sāka uzskatīt par līdzvērtīgiem cunftes kolēģiem.
Ar lielākiem festivāliem un tālākām zemēm gan gāja grūtāk, tā, piemēram, mana kolēģe Žaneta Vegnere , lai apmeklētu „Arsenālam” radniecīgo Sanfrancisko festivālu, pateicībā par trimdinieku sniegtajām bezmaksas naktsmājām ( ko pati vēlāk sarunas karstumā aprakstīja kā “bedri”) pat bija spiesta spēlēt kokli kādā klaida latviešu publiskā pasākumā, kaut iepriekšējas kvalifikācijas šai žanrā viņai nebija nekādas.
Uz Kannām mūsu ceļi toreiz vēl neveda, jo tādas rocības un kontaktu „Arsenālam” nebija, un slavenajā promenādē telti ar Latvijas karogu vis tik viegli neuzsliesi. Toties, pateicoties mūsu senajam un vietējās kino aprindās slavenajam itāļu draugam Massimo de Grandi (gadu garumā mēs tā arī nekad neuzzinājām, ar tieši kādu kino profesiju viņš nodarbojas) deviņdesmito gadu vidū veselas 5 zeltenes pabijām sapņu festivālā Venēcijā, kur par viņu naudu noīrētajā dzīvoklī vienu vakaru tradicionālos makaronu ēdienus mums gatavoja sirsnīgie kino festivālos iegūtie itāļu kino draugi un citvakar plānās Latvijas pankūkas viņiem cepām mēs. Tolaik mūsu smagie ceļojumu čemodāni turpceļā bija piepildīti ar komandējuma pamatēdienu: rupjmaizes kukuļiem, sieru „Dzintars”, cieto desu un starp seansiem graužamajām uzkodām - riekstiem un āboliem no dzimtenes dārziem. Pieticīgā komandējuma nauda gan ļāva reizi dienā pašikot ar picām un kebabiem, bet kuņģa un figūras pasargāšanas nolūkos un mantkārīgās interesēs pārvest mājās arī kādu krāsainu plastmasas kurpju pāri (Rīgā visi apavi veikalos tolaik bija klonēti melnā krāsā) vai tirgū uz kilogramiem nopērkamu apģērbu, „Arsenāla” programmu grupa parasti izvēlējās spartisku , gastronomiskām baudām nesamaitātu dzīves veidu. Vārdu sakot, katrs festivālu brauciens bija piedzīvojumu, grūtību un azarta pārpilns.
Pēc pirmā Venēcijas apmeklējuma kļuva skaidrs, ka profesionālajā nozīmīgumā salīdzinājumā ar Venēcijas festivālu savu repertuāra statusu zaudē Berlīne, kas līdz šim tika uzskatīta par „Arsenāla” programmēšanas lielo balstu, bet nākamajā gadā līdzekļu tālajam braucienam nebija. Nākamajā gadā Augusts Sukuts vēlīgi ļāva doties šai ceļojumā ar „sīku” piebildi, ka mājvieta un līdzekļi tās apmaksai man jāatrod pašai. Tolaik dzīves līmeņa atšķirība Latvijā un ārzemēs vēl bija tik milzīga, ka doma par viesnīcas apmaksu ar aizlienētu naudu šķita kā pašnāvība.
Nesatricināma profesionālā pārliecība, ka „Arsenāla” programma nav iedomājama bez Venēcijas festivālā redzētajām filmām un nodibinātajiem kontaktiem, piešķīra uzņēmību uzsākt aktīvu rīcību, lai nokļūtu Viskonti filmētajā pilsētā. Tai laikā starp īstajiem kino nerva cilvēkiem tā vēl bija ierasta un normāla lieta dalīties ne tikai ar iespaidiem par spilgtāko redzēto filmu, bet arī ar viesnīcu, ēdienu un ielūgumiem uz festivāla banketiem. Metu kaunu pie malas un aizsūtīju plašajā pasaules izplatījumā draugiem jautājumu, vai kādam nav ideja par gultasvietu nabadzīgās Latvijas pārstāvei Venēcijas festivāla laikā.
Tolaik visātrāk pieejamais saziņas veids bija fakss, un ienākošās atbildes kā tualetes papīra ruļļi krājās uz “Arsenāla” programmu grupas aparāta. Daži draugi „atrullēja”, ka jau kooperējušies lēto hoteļu istabās, citi, ka nebrauks, jo pašiem nāktos dzīvot „zem laivas” šai dārgajā vispasaules tūrisma vietā. Nobrīnījos, ka austriešu kolēģis, žurnālists Oto, kurš bija slavens ar savu hipertrofēto vēlēšanos atbalstīt kino ļaudis no Austrumeiropas, šoreiz klusē kā partizānis. Pēc kāda laika uz faksa aparāta uzrullējās man adresēta vēstule. Mans vārds gan bija vienīgais, ko varēju salasīt, jo, pavirši uzmetot aci, bija skaidrs, ka ziņa rakstīta arābiem pietuvinātā valodā grafiski apaļos burtos. Roka necēlās izmest papīrgrozā šo dīvaino neizprotamās izcelsmes suvenīru (toreiz faksi bieži tika rakstīti ar roku) un tā tas pāris nedēļas mētājās starp mana datora vadiem. Kādu vakaru rullis nejauši uzrotēja uz manas klaviatūras un pēkšņi es teksta galā skaidri izlasīju sūtītāja vārdu: Oto. Arābu burti pārvērtās kaut pārāk apaļos un neskaidros, bet tomēr angliskos ķeburos, kuros draudzīgais kolēģis man sūtīja prieka vēsti, ka mana problēma ir atrisināta. Turpmākajā telefona sarunā es pirmo reizi izdzirdēju maģisko vārdu salikumu Aleksandrs Tomba. Izrādās, ka tā sauks brīnišķīgo un atsaucīgo Vīnes fotogrāfu, kuram darba vieta apmaksās trīsgultu istabu pašā Lido centrā (Venēcijas festivāls norisinās uz šīs salas) un kurš burtiski alkst tajā dalīties ar mani un Oto, lai dotu mums iespēju nest kino gaismu tālāk savās zemēs. Nākamajā faksā tika norādīta viesnīcas adrese.
Lētākais ceļš uz Venēciju vijās ar līkločiem caur skaistuli Romu, kur pirms vilciena vēl tikos ar saviem draugiem Ernāni un Džuzepīnu, ar kuriem iepazinos, kad Jūrmalā kopīgi organizējām Mikelandželo Antonioni multimediju izstādi. Ierados ūdens apskautajā pilsētā labu laiku pirms festivāla atklāšanas ceremonijas, tā kā pat ar smago pārtikas un dāvanu koferi laicīgi aizkūlos uz viesnīciņu, kur man, kā runāts, rezervēta palikšana, un kur mani brālīgi sagaidīs jaukie austriešu puiši Oto un Aleksandrs. Viesnīcnieks atgādināja veco aristokrātu Antināri no seriāla „Astoņkājis” un ar angļu valodu attiecībās sava mūža garumā stājies nebija. Vārdu salikumus Ieva Pitruka un Oto Reiters viņš nespēja atrast viesu grāmatā, kaut ierakstu ailītēm cītīgi vilka līdzi ar līku nagu. Nodomāju, ka itāļi kā jau vienmēr ko sajaukuši, bet , tā kā festivāla atklāšanas laiks tuvojās milzu soļiem, jārīkojas bija strauji. Kad izsaucu sava labvēļa Aleksandra Tombas vārdu, Antināri cēlajā sejā pavīdēja emociju atblāzma un viņš, lieki vārdus netērējot, pieķērās pie mana čemodāna roktura un, aci nepamirkšķinot, to uznesa otrajā stāvā, kur atvēra kādas durvis.
Istabiņu par lielu varētu nosaukt tikai cilvēks, kas visu mūžu pavadījis alā. Viena otrai gandrīz blakus piespiestas bija novietotas trīs šauras gultas, no kurām divas aizņēma iespaidīgas fotoaparatūras un filmiņu kaudzes. Starp tām izlaipot varēja tikai persona ar ļoti šaurām potītēm. Uz naktskapīša bija izbirušas vizītkartes ar man jau zināmo vārdu. „Cik jauks cilvēks” - es nodomāju – „pat mazumiņā gatavs dalīties ar savu tuvāko!”. Laimīga devos dušā nomazgāt ceļa putekļus, uzvilku savu labāko kleitu, novietoju čemodānu plāna vidū, un uz tā atstāju zīmīti Aleksandram Tombam, kurā priecīgi pavēstīju, ka esmu jau klāt un ļoti priecājos par iespēju šeit draudzīgi sadzīvot.
Pēc festivāla atklāšanas ap pusnakti lēnā gaitā devos mājās, dienvidu gaiss atdeva naktij dienas karstuma tveici un apkārt smaržoja pēc eksotiskiem ziediem un jūras. Biju laimīga, jo pirmajā vakarā jau paspēju sarunāt vairākas svarīgas tikšanās „Arsenāla” programmas sakarā. Pirmais priekšmets, ko ieraudzīju nelielās viesnīciņas vestibila centrā, šķita man dīvaini pazīstams. Uz mana melnā čemodāna baloja zīmīte. Tā bija nikna vēstule no sapņu vīrieša Tombas kunga, kurš atsacījās jelkad iepriekš būt dzirdējis manu vārdu un bija sašutis par nekaunīgo ideju ielauzties viņa numurā. Pirmais, ko atcerējos, bija vienīgais dvielis vannasistabā, kurā es pirmīt lepni noslaucījos – jau toreiz nedaudz izbrīnījos, ka vieglprātīgie itāļi piemirsuši šādu pirmās nepieciešamības lietu sagatavot arī man un Oto. Antinari savu dežūru bija beidzis, naktī viesu uzņemšanu veica pajauns zēns, ar kuru man izdevās pārmīt dažus vārdus angliski. Oto vārds arī viņam bija nezināms lielums, bet es vismaz noskaidroju, ka Aleksandrs Tomba numurā vēl nav pārradies, un ka mana pārnakšņošana uz foajē dīvāna ir uz stingrāko noliegta. Izlūdzos zēnam, lai ļauj vismaz manam koferim izmantot šo jauko naktsmītni, ieliku plastmasas maisiņā zobbirstīti, peldkostīmu un darba dokumentus un atvadījos no nepielūdzamā administratora. Nolēmu sagaidīt Tombu, lai noskaidrotu pārpratumu. Nakts tumsā drīz sazīmēju pajaunu vīrieti ar kūļājošos fotoaparatūru uz pleca un devos to uzrunāt. Fotogrāfs bija nikns kā lapsene , Oto vārdu pat dzirdēt negribēja un nodemonstrēja ne tās patīkamākās vīrieša īpašības šādā negaidītā situācijā. Pulkstenis bija viens naktī, gaiss joprojām saldi smaržoja, nebiju ēdusi kopš rīta, somā man bija vien no Rīgas līdzpaņemtā pudele ar pāris atlikušajiem Baltezera ūdens malkiem, bet priekšā tumša nakts bez pajumtes un nezināma nākotne, jo naudas viesnīcai man, protams, nebija. Dīvainā kārtā neuztraucos, bet nāca smiekli, paraugoties uz šo absurdo situāciju no malas. Nolēmu doties uz slaveno „Lauvas bāru”, kur cauru nakti pulcējas festivāla viesi, cerībā sameklēt vieglprātīgo Oto. Jā, mans nenopietnais draugs bija tikko atbraucis un priecīgi ieturējās ar alus kausu. Izrādījās, ka arī viņam nav kur apmesties šai skaistajā dienvidu salā. Aleksandra Tombas vārds šai vēlajā nakts stundā tika locīts visdažādākās deklinācijās, jo viņš izrādījies no sociālās vienlīdzības un brālības idejām tālu stāvošs kapitālists, kam gultas esot nepieciešamas aparatūras ērtākai izvietošanai, un kam pilnīgi vienaldzīgs austrumeiropiešu sūrais liktenis. Kā jau mūžīgais optimists, Oto mani mierināja , ka rītdien viss būs kārtībā, jo atbraukšot daudzi viņa draugi, kuri labprāt mūs abus ņems pie sevis un priecīgi pavēstīja, ka varēsim pārlaist nakti viņa mašīnā. Līdz naktsmieram gan vēl bija tālu, jo Oto pienākumos ietilpa sagatavot ielūgumus un reklāmas materiālu komplektus konkursa programmā iekļautajai austriešu filmai, un tā mēs līdz pieciem rītā, stāvot kājās piepīpētajā bārā ar skaļo mūziku, starp viegli iereibušiem kino profesionāļiem locījām aploksnes un nolaizot tās aizlīmējām. Papīra līme joprojām bija vienīgais mans todien baudītais ēdiens, jo Lido salas nakts restorānu vakariņu cena tuvojās manai nedēļas algai, bet līdzpaņemtie kārumi atdusējās vieglprātīgi pamestajā čemodānā.
Kad rītausmas miglā ieraudzīju Oto mašīnu, sapratu, ka līdz šim šo spēkratu definīciju biju izpratusi nepareizi. Vēl joprojām man šķiet, ka tā bija mazākā motorizētā vienība ar lepno nosaukumu automašīna, ko man jebkad pirms un pēc tam nācies savām acīm skatīt. Lai atpūtinātu nogurušos kaulus, mums nācās vispirms izlādēt kastē reklāmas materiālus, kas aizņēma trešdaļu platības. Ievēroju, ka Oto nav līdzi nekādas personīgās mantas. Uz manu jautājumu viņš pavaicāja, vai viesnīcas foajē līdzās savam čemodānam es neesot ievērojusi vēl kādu ceļojuma somu – tā tad nu esot viņējā, jo mašīnā bagāžai vietas nepietiekot.
Kad salas ļaudis jau uzsāka agrīnās rīta gaitas un tuvējā tirdziņā ieskanējās daiļskanīgā itāliešu valoda, mēs ar Oto iespraucāmies mašīnā, salocījāmies četros gabalos un, piesaucot visuvareno Hipnosu, mēģinājām kaut uz mirkli ieslīgt miega valstībā. Pēc pāris stundām sākās pirmais preses kinoseanss, ko biju iecerējusi apmeklēt. Vienojāmies, ka tikmēr, kamēr atrisināsies dzīvošanas jautājums, viesnīcai jāmet līkums, jo manam čemodānam un Oto lielsomai oficiālas uzturēšanās vietu Lido salā atrast nebija iespējams. Tā nu mans iemīļotais, daudzpieredzējušais koferis droši vien par milzīgu izbrīnu apkalpojošam personālam dzīvoja savu neatkarīgo dzīvi svešas valsts un viesnīcas foajē, bet es bez brokastīm un ar zobu birsti somā uzsāku aktīvu rosību „Arsenāla „ labā. Iztīrīju zobus festivāla kinoteātra tualetē, ielēju savā pudelē parasto krāna ūdeni un pārvērtos atbildīgā kino darbiniecē. Vakarā izrādījās, ka Oto optimistiskās prognozes jāatliek līdz rītdienai , jo šodien atbraukušajiem draugiem brīvu naktsguļas vietu neesot, bet toties rītdien gan viss kolosāli nokārtosies. Absolūtā ticība, ar kādu hipija dvēseles iemiesotājs Oto katru reizi izteica savus solījumus, bija tik fascinējoša, ka viņa īstā sūtība būtu pierunāt cilvēkus līdzīgi kā Buratino iesēt naudu bedrītē un apliet, lai tā ātrāk uzaug, vai vadīt kādu politisko partiju.
Vēl viena nakts pagāja kastē uz četriem riteņiem, kur man vajadzēja pielocīt rumpim tikai galvu un kājas, bet Oto šaurā rocība ļāva vien kā saknupt sēdus uz priekšējā sēdekļa. Vasaras karstums darīja savu – dzīve 37 grādu karstumā vienā kleitā un bez dušas kļuva nepanesama. Gluži nejauši satiku kādu savu senu paziņu, itāļu kino kritiķi no Bergamo, kurš uz festivālu bija paņēmis līdzi arī savu sievu un viņai par godu izīrējis pārģērbšanās kabīni jūras krastā. Uzzinājis manu bēdu stāstu, viņš laipni uzaicināja mani vismaz izmantot izdevību nopeldēties bez maksas šajā priekš manas rocības kritērija nereāli bagāto ļaužu zonā. Pusdienās cienīgais Akille un mūžam smaidošā Franka (abi ap 65) man atnesa maizītes un banānus no viesnīcas un sekoja, lai visu kārtīgi apēdu, jo stāsts par manu atrašanos nekurienē šajā elitārajā vidē viņiem šķita gauži jo gaužs. Biju laimīga, jo starp filmām un svarīgajām tikšanās reizēm kopā ar laiskajiem atpūtniekiem iespraucos āra dušā un ļāvu savam nomocītajam ķermenim atvilgt no karstuma un negulēšanas. No putna lidojuma situācija bija varen komiska, jo neviens no maniem kino vidē cienītajiem un godātajiem kino lietu partneriem visekstremālākajā scenārijā nespētu izfantazēt, ka viņu lietišķā kolēģe, ar ko nospraustas svarīgas tikšanās , lai pārrunātu planētas kinematogrāfa globālos jautājumus šai kino Mekā, ir izsalkusi bezpajumtniece. Un šie vārdi ir to vērts, lai tos pieminētu – Venēcijas festivāla direktors Alberto Barbera, Berlīnes festivāla Foruma direktori Ērika un Ulrihs Gregori, izplatīšanas kompāniju karalis, franču izplatīšanas kompānijas MK2 šefs Maurins Karmics, Celluloid Dream direktore Hengameha Panahi , pasaulslavenie angļu kino kritiķi Dereks Malkolms un Deivids Robinsons, leģendārais ASV producents Sauls Zaencs ( saņēmis OSKARUS par darbu pie „Kāds pārlidoja pār dzeguzes ligzdu”, „Amadeju” un „Angļu pacientu”) un citi kino Olimpā augstu stāvoši personāži, ar kuriem centos satikties, lai „Arsenāls” pamazām nostiprinātos uz starptautiskās kino kartes. Tolaik komunikācijas prieku vēl neaptumšoja e-pastu bezpersoniskums un visas pasaules kino profesionāļi burtiski stāvēja rindā, lai īsajā viena vai otra festivāla norises laikā rastu iespēju šos ietekmīgos kino ļaudis satikt, tādēļ katra šāda izcīnīta iespēja bija zelta vērta, kur nu vēl toreiz mazzināmās Latvijas pārstāvei.
Nākamā diena pēc kārtējās naktsguļas liliputu mašīnā sākās ar manis sarīkotu scēnu, kurā septiņos no rīta ( deviņos sākās pirmais preses seanss) pieprasīju vēl viegli snaudošajam Oto sagādāt man civilizētu nomazgāšanās iespēju. Mūžam priecīgais austriešu draugs teica, ka nekas neesot vieglāks par to, jo viņam jau te daudzi draugi dzīvojot viesnīcās. Tā nu rīta saulei austot, Oto klauvēja pie kādas viesnīcas numura un durvīs parādījās samiegojies un izbrīnīts vīrs brieduma gados (kā vēlāk izrādījās, pazīstams austriešu žurnālists) . Ar tekstu - „Viņai vajag nomazgāties ” - Oto mani ar trešajā dienā viegli noputējušu un naktsguļā nedaudz saņurcītu vienīgo piejamo kleitu mugurā izbīdīja cauri guļamistabai un pavēra vannas istabas durvis. Ak Dievs, ar TĀ-Ā-Ā-DU nosodījumu uz mani nav skatījies neviens cienījams vīrietis ne līdz ne pēc šīs tikšanās, un ko gan viņam, nabagam, bija citu ko domāt, bet toreiz absurdā situācija mani tikai uzjautrināja, jo galvenais bija sasniegt kāroto mērķi un noskalot putekļus pēc kārtējās nakts automobilī. Ritēja jau trešā diena, kuras vakarā devāmies uz lepnu festivāla balli jūras krastā, un uz kuru ielūgumus nesaņēma daudzi no viesiem, kuri varēja atļauties naktsmājas smalkos hoteļos. Skanēja mūzika Dienvidamerikas ritmos, ēdieni un dzērieni bija bagātīgā slānī gardi un gana eksotiski, tikai cerību palags tovakar noslīdēja uz visiem laikiem, jo arī no 500 balles viesiem nevienam neatradās vieta, kur izmitināt divus nabadziņus. Agrā rītā, kamēr Oto pēc uzdzīves vēl gulēja, sakņupis uz stūres rata, devos uz nomaļo pludmali meklēt vannošanās vietu, jo man vēl bija jāpaspēj uz salas pretējo galu uz angļu autorkino guru Maika Lī jaunās filmas agro izrādīšanu (lai ietiktu prese seansā, bija jāstāv garā rindā). Sireāli tukšajā jūras krastā netālu no balles vietas pludmalē atradu dušu un laimīga palīdu zem vēl mazliet vēsās strūklas. Nāras lomai atradās arī skatītāji – drīzumā ar akmenscietu izteiksmi romiešu profila apveltītajā sejā man garām ar pilnu ķerru devās nez no kurienes uzradies balles pudeļu savācējs.
Pusdienaslaikā starp filmām Oto nāca klajā ar oriģinālu risinājumu – festivāls viņam esot apnicis, darbs izpildīts un nu viņš nolēmis doties uz kādu nelielu, tūristu netraucētu saliņu, lai nodotos scenārija rakstīšanai un es esmu laipni uzaicināta doties viņam līdzi. Kā apzinīgai „Arsenāla” darbiniecei , kura tolaik komandējumu laikā pat neatļāvās doties ekskursijās, lai iepazītu apkārtni, bet visu laiku no sirds veltīja dzimtā festivāla interešu labā, man šī doma šķita vājprātīga un tā nu mēs šķīrāmies kā draugi. Nu gan es atrados pamazām augošā trauksmē ar Černiševska cienīgu jautājumu „ko darīt? „ uz lūpām.
Neticamie notikumi turpinājās, arī Dievam laikam nāca smiekli par manu „Veronikas dubulto dzīvi”, tādēļ necerēto laimi gluži kā enģelis no debesīm man atnesa nejauši satiktais senais itāļu draugs Massimo, kurš vienkārši nebija saņēmis manis aizrullētos faksus ar SOS saucienu. Jau tās pašas dienas vakarā es ievācos lielā apartamentā 5 minūšu gājienā no festivāla centra, kur ar mani kopā dzīvoja Itālijas kinoklubu biedri. Cik cilvēku tur apgrozījās nedēļas laikā, es uzskaitīt nepaspēju, bet tie čalojošie kino fani, kas diskutēja par jaunajām filmām brokastu laikā virtuvē, nereti vairs nebija satopami pusnakts vakariņās, jo tad raitās diskusijās rokas pa gaisu mētāja pavisam citi jaunieši un jaunietes ar kaktā noliktām mugursomām. Vēsā marmora grīda atsvaidzināja pa dienu nogurušas kājas, ledusskapī nu gulēja mans atgūtais „Dzintara siers”, skaistais augļu pārdevējs Andželo (tiešajā tulkojumā „eņģelis”) no blakus veikala man reizēm dāvāja melones pa brīvu un, kaut arī es pat iemanījos šai dzīvoklī iesprūst lepnajā vannasistabā ar nekad iepriekš neredzēto džakuzi, dzīve bija ievirzījusies normālā gultnē un starp kino seansiem un darba randiņiem pusdienas svelmē pludmalē es vēl iemanījos salasīt pāris kurpju kastes ar Lido salas skaistajiem gliemežvākiem.
Tuvojās aizbraukšanas diena, mans čemodāns bija nomainījis Latvijas produktus pret kino katalogiem un jūras sāļumu glabājošajiem gliemežvākiem un pāris stundu pirms došanās ceļā es pēkšņi sapratu, ka ne pacelt, ne nonest no 5. stāva un aizdabūt līdz kuģītim ar savu sabeigto muguru to nespēju. Bija festivāla pēdējā diena, visi ciešākie draugi jau devušies mājup, kur lai ņem kādu dzīvu dvēseli, kas palīdz? Neļāvos panikai un devos uz festivāla centru cerībā uz kārtējo risinājumu šai trakajā ceļojumā. Ieniru ļaužu pūlī un noskatījos, kā pa zaļo paklāju, publikas vētraino emociju pavadīti aizsoļo zvaigžņu pāris Antonio Banderass un Melānija Grifitsa, šarmantais Armani ar daiļām manekenēm , brīnišķīgi trauslā franču aktrise Natālija Beja, itāļu vecmeistars Bernardo Bertoluči ar neiztrūkstošo platmali un viņa enerģiskais amerikāņu kolēģis Martins Skorsēze. Kad jau biju zaudējusi jebkādas cerības, mani iztraucēja sitiens pa plecu un kāda balss, kas skaidrā krievu valodā apjautājās, vai es esmu Ieva no Rīgas. Atgriezusies ieraudzīju, manuprāt, nepazīstamu cienīga apmēra sievieti, kura metās man ap kaklu kā dārgai bērnības draudzenei. Sirsnīgā blakusstāvētāja izrādījās esam kāda krievu žurnāliste no Maskavas un mēs pat esot reiz sarokojušās, jo mūs garāmejot iepazīstinājis kolēģis, Krievijas vadošais filmu kritiķis Andrejs Plahovs. „Andrejs man stāstīja, ka Tu esi tik gudra, tik labi orientējies filmās, tik daudz pabijusi festivālos un nāc no krutā „Arsenāla”- vidžināja jauniegūtā sirdsdraudzene un aši aicināja mani kopīgi papusdienot, paspējot izstāstīt, ka dolāru viņai esot, cik tik nevajag. Uzzināju arī toreizējo Krievijas naudas izkrāpšanas shēmu – preses izdevumu direktori lika žurnālistiem parakstīties par dubultīgu komandējuma naudas saņemšanu, un tad nu puse bija jāatdod badīgajiem vadītājiem, bet toties otru pusi tad tiešām varēja saņemt paši komandētie. Kad paziņoju, ka man jādodas projām, draudzene tā noskuma, ka piesolījās palīdzēt stiept koferi, izsaukt taksi un pat doties ar kuģīti uz Venēciju, lai tik paspētu kādu brītiņu pasēdēt kafejnīcā ar tik slavenu cilvēku kā mani un apspriest jaunākās Venēcijas filmas. Čemodānu, kuru es nespēju atraut no zemes , Sibīrijas meita, piepūtusi vaigus, gods godam nonesa no 5. stāva līdz taksim pārliecībā par to, ka no viņas ir atkarīgs, vai „Arsenālā” nonāks tik svarīgie filmu katalogi. Paldies Dievam, ka par gliemežvāku kastēm viņai nebija ne mazākās nojausmas. Kad Venēcijā nosēdāmies papusdienot, izrādījās, ka karstos kino jaunumus mūsu saruna neskars, jo svarīgāk par to jaunizceptajai draudzenei bija ar mani pakonsultēties, kā risināt situāciju, ja izdevuma redaktors ir viņas precētais mīļākais. Ieguvējas bijām abas – es biju laimīgi atkūlusies līdz vilcienam un labi paēdusi, bet Svetlana laimīga par iespēju padalīties ar gruzdošu sievišķīgu problēmu, kuras apspriešana ar Maskavas kolēģēm bailēs no klačām bija neiespējama.
Romas stacijā mani sagaidīja draugs Ernāni, kura mājā man bija jāpārlaiž nakts pirms lidojuma uz Rīgu. Ernāni pārstāv maza izmēra itāliešu tipāžu un pacelt manu čemodānu viņam nozīmēja to pašu, ko spēkavīram Ščerbatiham pārspēt olimpisko rekordu. Tuvojoties mājai, mans allaž smaidīgais draugs kļuva aizvien nopietnāks. Dzīvoklis atradās 5. stāvā, lifta tur nav. Pie mājas durvīm Ernanī paskatījās manī ar ievainota suņa skatienu, saņēma visu dūšu un teica runu itāļu stilā: „Mīļā Ieva, mēs ar manu sievu Džuzepīni Tevi no sirds mīlam un cienām, un Tu būsi mūsu draudzene līdz kapa malai, mēs neko Tev nepažēlosim, bet vai nevarētu izdarīt tā, ka Granito (itāliski – akmens) šonakt pārnakšņo pirmā stāva garāžā?” Kopš tās reizes mans komandējumu čemodāns tika pie sava vārda un ar GRANITO nosaukumu ir viesojies tuvākās un tālākās zemēs, lai „Arsenāla” skatītājiem pārvestu kino ar lielo burtu.
Epilogs: Aleksandru Tombu un austriešu žurnālistu, pie kura mazgājos dušā, satiku jau pēc pāris mēnešiem pavisam citos apstākļos. Vīnes filmu festivāla laikā notika smalka pieņemšana skaistās pilsētas lepnajā arhitektūras piemineklī, gotikas brīnumā Rātsnamā. Briljanti un pērles, frizūras un jaunākās modes, šampanietis un austeres. Kādā brīdī, kad festivāla direktors Hanss Hurhs bija mani paņēmis zem rokas un kaut ko čukstēja ausī, es sajutu uz sevi vērstu dedzinošu skatienu. „Mans draugs „ Aleksandrs Tomba stāvēja muti pavēris un neticēja savām acīm. Mazliet vēlāk šī epizode atkārtojās ar nabaga žurnālistu, kurš droši vien lauzīja galvu, kā Venēcijas vieglas uzvedības sievietei izdevies veidot tik strauju karjeru. Toties autentisko Lido salas gliemežvāku pietika, lai ar suvenīriem apdāvinātu radus, draugus, kolēģus un pat gadījuma rakstura paziņas.
